Raksti

Lienes stāsts.

Mans stāsts ir diezgan garš. Pat īsti nezinu ar ko, lai sāku. Patiesībā ir tā, ka pati esmu bijusi tā dēvētais "sistēmas bērns". Lai gan man šis termins nepatīk. Es augu daudzbērnu ģimenē, pie vecākiem kuriem bija grūtības ar alkoholu. Un līdz ar to, kur alkohols, tur daudz un dažādu problēmu un tā dēvētie ''piedzīvojumi'', bet ne labākajā ziņā. Ziniet, man šodien viens foršs cilvēciņš atgādināja, ka tā vairāk bija dzīve par izdzīvošanu. Šis instinkts acīm redzot mums cilvēkiem nāk dabiski no dzimšanas.

Stāsts par manu dzīvi ir ļoti garš un es neieslīgšu detaļās, bet sanāca tā, ka no 15 gadiem, drīz vien palika 16 gadi, dzīvoju bez ģimenes, bez vecākiem uz ielas. Drīz vien satiku savu tagadējo vīru. Viņam esmu pateicīga par visu, kas man ir, par to, kas es esmu. Burtiskā ziņā- viņš mani izaudzināja. Viņš man bija tēvs, brālis, draugs, skolotājs nu pilnīgi viss un vēl jo projām ir! Kad māte mani izlika uz ielas, pie viņas dzīvoja tajā brīdī mans brālis, kurš pusotru gadu jaunāks par mani un trīs māsas Elita un dvīņu māsiņas. Gadiem ejot es savai ģimenei palīdzēju kā varēju. Naudu mātei pārstāju dot, kad kļuvu pilngadīga. Visu naudu ko līdz tam devu viņa izmantoja nevis, lai uzturētu māsas, bet gan uzdzīvei. Kad kļuvu pilngadīga, es pirku pati visu nepieciešamo, lai māsas varētu apmeklēt skolu un bērnu dārzu. Ik vasaru pie manis brauca Elita ar skolai nepieciešamo sarakstu, viņa pie manis dzīvoja vasaras brīvlaikā divas un trīs nedēļas, pa to laiku sapirku visu nepieciešamo skolai, tai skaitā, apģērbu, apavus un rotaļlietas. Ar mazajām dvīnītēm man bija maz kontaktu, bet arī viņām pirku visu nepieciešamo.

Gadiem ejot mātes dzīvesveids noveda viņu līdz nāves gultai. Tas notika 2017. gada vasarā. Māte smagi saslima. Sākumā māsai Elitai neteicu, ka situācija ir tik nopietna, jo mana māte mūždien mēdza tēlot saslimšanas, lai viņai nebūtu jāstrādā, cik atceros, viņa visu mūžu dzīvoja uz sociālajiem pabalstiem un bērnu naudām. Tad nu uzzinot, ka mātei tiešām stāvoklis ir smags, mēs ar vīru nonācām automātiski pie kopēja lēmuma meitenes uz laiku paņemt pie sevis, nezinot un nenojaušot par to, kas notiks tālāk. Meitenes mūsu mājā ieradās 2017 gada 25. augustā. Māte tika nogādāta slimnīcā. Paldies Dievam pirms nokļūšanas slimnīcā māte uzrakstīja dokumentu ,ka piekrīt nodot aprūpes tiesības uz laiku man, jo nebija skaidrs cik ilgi aizņems ārstēšanās un man vajadzēja pārstāvēt meiteņu intereses, lai meitenes var mierīgi uzsākt skolas gaitas. 30.augusta rītā es saņēmu negaidītu vēsti no slimnīcas ar ziņu, ka māte vairs nav ar mums. Šoks, satraukums, neziņa un bailes par tālāko. Ko un kā paskaidrot māsām? Kā mazajām dūdām paskaidrot to, ka mamma vairs nekad neatgriezīsies!? Kā rīkoties? Ko teiks vīrs! Neziņa un bailes par visu. Tajā laikā dzīvojām Rīgā divistabu dzīvoklis un mums bija meitiņa. Paziņojot vīram šo ziņu, vīrs bija šokā! Apzinoties to, ka no manas visas lielās ģimenes mēs kopā esam 12 bērni viens miris. Nebija itin neviens kurš gatavs uzņemties rūpes par māsām izvēle liela nebija. Vai nu nodot masas valsts aprūpē vai nu uzņemties pašiem rūpes. Jautāju vīram un vīrs divu minūšu laikā sniedza man atbildi. Ja tiksi morāli galā ar šo mazo čupiņu, tad es esmu gatavs uzņemties finansiālo jautājumu. Un tā sākās mūsu stāsts. Gadu cīnījos par tiesībām kļūt par pilnvērtīgu aizbildni. Bija dažādas klapatas ja tā var teikt. Bet viss tika izdarīts, kad kļuvu par pilnvērtīgu aizbildni, nedaudz uzelpoju, jo zināju, ka māsas ir drošībā pie manis. Gadiem ejot meitenes auga un situācijas ir bijušas daudz un dažādas. Ir bijušas visādas grūtības gan uzvedības ziņā, gan emocionālajā ziņā, gan mācībās, bet es uzskatu, ka tas viss ir pārvarams. Ziniet nav viegli. Lai gan es skaitos vecākajai māsai un dvīnītēm pusmāsa, mēs praktiski neaugām kopā! Dvīnītes es īsu laiku uz rokām žūžināju, bet Elitu sanāca nedaudz ilgāk, lai gan arī Elita bija uz laiku izņemta no ģimenes. Var teikt, mēs viena otru nepazinām. Elita nedaudz mani bija iepazinusi ņemot vērā to, ka viņa pa vasaras brīvlaikiem un dažreiz ziemas brīvlaikā brauca pie mani, bet mazās čiepas gan mani nezināja. Ir bijušas konflikt situācijas un brīžam man šķiet, ka mazākās dažkārt vaino mani, ka es biju tā, kas viņas aizveda no mammas un var būt manas vainas dēļ viņas mammu vairs nekad nesatiks. Šobrīd ir mans laiks sakost zobus un paklusēt, bet domāju, gadiem ejot, meitenes paaugsies un sapratīs, kas patiesībā notika un kā patiesībā bija. Lai kā arī nebūtu, es vienmēr zināšu to, ka nespēšu viņām aizstāt mammu, lai gan nemelošu jums. Es viņas uztveru kā savas meitas. Man pašai šobrīd ir divi savi bērniņi meita 11 gadi un otra meita 7 mēneši, bet Dieva ir mans liecinieks, ka izturos es pret visām vienādi. Mīlu, runāju, rotaļājos, audzinu es visas vienādi. Un tas ir pats svarīgākais, lai viņas nekad nejustos kā svešās, bet gan kā savējās. Man nekad nav bijusi doma atdot viņas kaut kur. Man šķiet, ka tas ir zemiski, jo esmu klausījusies situācijas, kad cilvēki paņem bērnus no bērnu nama un tikko kā bērns neattaisno kādu no viņu cerībām, viņi tur pat uz līdzenas vietas atdod viņu atpakaļ. Mīļie cilvēki?! Šie bērni nav rotaļlietas, šie bērni ir ar sirdi un dvēseli. Viņi tā jau bērnībā ir pārcietuši šausmas, ja reiz nonākuši valsts aprūpē. Jā, katram no viņiem ir savs raksturs, katram no viņiem ir savas problēmas un niķi, bet tas viss ir labojams. Ir daudz iespējas kā strādāt ar šādiem bērniņiem, kā palīdzēt viņiem. Pieņemsim ir Latvijas Audžuģimeņu biedrība un biedrības atbalsta centrs “Dzeguzēns”, kur tiešām var vērsties pēc palīdzības un ticiet, vai nē, bet viņu komanda izdomās kā palīdzēt, kā risināt. Es ne sekundi nenožēloju to, ka esmu piekritusi būt par aizbildni. Un arī, jūs, kas šobrīd lasāt šo - uzticaties savai sirds balsij ,ja tā saka ka vēlas- nebaidieties, dariet. Bērni ir mūsu nākotne un nekas nevar būt labāks par to, ja mēs spējam viņiem sniegt labāku nākotni, likt justies mīlēties un vajadzīgiem. Nekad nebaidāties vērsties pēc palīdzības, nekad nenolaižat rokas, jo vēlāk šie bērni Jums būs no sirds pateicīgi.

Ar mīlestību,

Liene Šteina