Raksti
Katrs bērns ģimenē ienāk pa savu ceļu un ar uzdevumu, kurš jāpaveic...
Ivitas stāsts...
Mans pieņemšanas stāsts ir par pieņemšanu burtiski, gan pieņemot bērniņu savā ģimenē, gan arī pašiem pieņemt un samierināties ar domu, ka bērniņš būs īpašs, kopjams, un iespējams, nekad neatveseļosies.... Tas viss salikās kā puzle, kā likteņa pakāpieni, viens notikums sekoja otram. Audžuģimene esam jau 13 gadus, un šobrīd kopā ar maniem 4 bērniem, aug arī Toms un Alise, bērni forši, ar saviem likteņstāstiem. Kad visa dzīve ģimenē uzmeta kūleni, un pagājušajā vasarā viss likās tik skaisti, biju bērniņa gaidībās, notika neparedzamais- gaidāmajam dēliņam apstājās sirsniņa, jau lielā laikā... Likās, sirds salūzīs bēdās! Un tad, pilnīgi kā zīmē no augšas, atnāca SMS, ka meklē audžuģimeni 6 mēneši vecai meitenītei, kas smagi cietusi... man likās, ka mans puisēns no augšas man sūta ziņu, ka viņš aizgājis, lai es varētu pieņemt un rūpēties par šo mazo dvēselīti! Tā pie mums nonāca mūsu mazais eņģelītis, mazā meitenīte. Kopš viņa ir mūsu audžuģimenē, es vairs neraudu par savu zaudēto mazulīti, man ir tāda sajūta, ka viņš atsūtīja savā vietā šo mazulīti, mūsu mazo dusošo skaistuli (tā mēs viņu dēvējam, jo meitenīte ir pilnībā guļoša, kopjama). Un mani lielie bērni ir tik sirsnīgi un iejūtīgi, tādus viņus veido mūsu kopējās rūpes par īpašajiem audžubērniem. Kad kāds mums pajautā - kāpēc jūs paņēmām TĀDU bērniņu? - mani bērni atbild droši un pārliecināti-: šādām bērniņam vēl vairāk vajag rūpes mīlestību un ģimeni! Un esmu gandarīta par to, ka arī mani bērni aug par sirsnīgiem un līdzjūtīgiem cilvēkiem! Grūti teikt, kurš mūsu ģimenē ir glābējs eņģelis- es Katei, vai Kate visiem mums?
— 5. oktobris 2021
Ivitas stāsts...
Mans pieņemšanas stāsts ir par pieņemšanu burtiski, gan pieņemot bērniņu savā ģimenē, gan arī pašiem pieņemt un samierināties ar domu, ka bērniņš būs īpašs, kopjams, un iespējams, nekad neatveseļosies.... Tas viss salikās kā puzle, kā likteņa pakāpieni, viens notikums sekoja otram. Audžuģimene esam jau 13 gadus, un šobrīd kopā ar maniem 4 bērniem, aug arī Toms un Alise, bērni forši, ar saviem likteņstāstiem. Kad visa dzīve ģimenē uzmeta kūleni, un pagājušajā vasarā viss likās tik skaisti, biju bērniņa gaidībās, notika neparedzamais- gaidāmajam dēliņam apstājās sirsniņa, jau lielā laikā... Likās, sirds salūzīs bēdās! Un tad, pilnīgi kā zīmē no augšas, atnāca SMS, ka meklē audžuģimeni 6 mēneši vecai meitenītei, kas smagi cietusi... man likās, ka mans puisēns no augšas man sūta ziņu, ka viņš aizgājis, lai es varētu pieņemt un rūpēties par šo mazo dvēselīti! Tā pie mums nonāca mūsu mazais eņģelītis, mazā meitenīte. Kopš viņa ir mūsu audžuģimenē, es vairs neraudu par savu zaudēto mazulīti, man ir tāda sajūta, ka viņš atsūtīja savā vietā šo mazulīti, mūsu mazo dusošo skaistuli (tā mēs viņu dēvējam, jo meitenīte ir pilnībā guļoša, kopjama). Un mani lielie bērni ir tik sirsnīgi un iejūtīgi, tādus viņus veido mūsu kopējās rūpes par īpašajiem audžubērniem. Kad kāds mums pajautā - kāpēc jūs paņēmām TĀDU bērniņu? - mani bērni atbild droši un pārliecināti-: šādām bērniņam vēl vairāk vajag rūpes mīlestību un ģimeni! Un esmu gandarīta par to, ka arī mani bērni aug par sirsnīgiem un līdzjūtīgiem cilvēkiem! Grūti teikt, kurš mūsu ģimenē ir glābējs eņģelis- es Katei, vai Kate visiem mums?