Raksti
Mīlestība un piederība, kuru bērnu nams nevar sniegt
Latvijas Avīzē izlasīju rakstu par bērnu namiem un bērniem, kuri uzauguši bērnu namos. Raksts manī izraisīja vēlēšanos padalīties iespaidos jo beidzot ir raksts , kurā ir uzsvērts pats galvenais- mīlestība, piederības sajūta, būt mīlētam un vajadzīgam, ko neviens bērnu nams nevar sniegt un nevar kompensēt ne ar ko.
"Bēnu nama direktore ir atklāta un par emocionālās saiknes un mīlestības nodrošināšanu viņa izsakās visai skarbi: "Bērnunamā tas diemžēl nav iespējams. Darbinieku spējās ir gaidīt, izrādīt uzmanību, samīļot un aprunāties, taču diez vai tā varam aizstāt bērniem vecāku mīlestību," atklāta ir Nellija. Daudzi bērni sākot pāragri veidot attiecības, vēl citiem izveidojas ļoti tuva un cieša savstarpējā draudzība tieši tāpēc, lai kompensētu mīlestības un emocionālās tuvības deficītu, kas radies, dzīvojot iestādē.
Un ko saka paši bērni-
"Dzīvošanas apstākļi bija labi - bijām siltumā, paēduši, izgulējušies, nodarbināti. Vistrakākais, ko nācās pārdzīvot, bija apziņa, ka nav neviena, kas tevi mīl un gaida. Nebija nekādas piederības sajūtas," atklāts ir Dzintars. Viņš ar pārliecību apgalvo, ka tas, par ko sapņo visi bērnunama bērni, ir kārtīgi vecāki - ne obligāti bioloģiskie, bet tādi, kas liek justies mīlētam. Arī viņš pats tāpēc ir ārkārtīgi pateicīgs saviem audžuvecākiem, kas tik daudz palīdzējuši, jo atrast savu vietu dzīvē esot bijis grūti.
Santa novērojusi, ka būtiski ir, kurā posmā un no kādas vides bērns nonācis bērnunamā: "Tiem, kas bērnunamā dzīvo kopš agras bērnības un nākuši no ļoti problemātiskām ģimenēm, jau izveidojies teju dzīvniecisks instinkts - izdzīvot. Piemēram, ja uz galda būs viena salātu bļoda, viņi nekad neiedomāsies padalīties. Viņiem galvenais, lai paša šķīvis ir pilns, un tas nekas, ka citam salātu nepietiks."
Tagad Santa pati strādā par aprūpētāju bērnunamā. Viņas pieredze liecina, ka bērnunamos pārsvarā koncentrējas uz fiziskajām vajadzībām, taču netiek nodrošināts emocionālais balsts. "Darbinieki, protams, cenšas radīt ģimenisku atmosfēru un pēc iespējas sniedz bērniem arī garīgo atbalstu. Bet, lai cik ļoti to vēlētos, tas nekad nebūs tāds, kāds patiešām nepieciešams.
Audžuvecāki no Norvēģijas uzsvēra, ka šos bērnus, kuri palikuši bez bioloģisko vecāku aprūpe sabiedrībā var integrēt tikai caur ģimeni! Tāpēc mēs vēlamies pateikties visiem, kas snieguši atbalstu mūsu biedrībā esošām ģimenēm- tas ir aizbildņu ģimenēm, jo tā pagaidām ir lielākā aprūpes ārpusģimenes aprūpes forma Latvijā( no 0-18 gadiem), kurās aug ap 5000 šo bērnu, bet kura ir vismazāk atbalstīta un finansēta no valsts vai pašvaldības (jo tie ir tikai 45 EUR mēnesī bērna vajadzībām, kaut gan runā par naudas palielināšanu, bet reāli tas tuvākajos gados liekas nav sagaidāms) Toties bērnu namā 657,49 eiro mēnesī Mūsu biedrībā vairāk kā 70 % ir tieši aizbildņu ģimenes, kurām neklājas viegli. Tuvojoties svētkiem mēs cenšamies sarūpēt pārtikas groziņus,meklējam atblastu, lai palīdzētu bērniem sagatavoties skolas gaitām lai iepriecinātu un sniegtu atbalstu šiem bērniem. Mēs uzskatām, ka ikvienam no mums mazam vai lielam ir vajadzīgi tuvi un mīļi cilvēki. Ir patiess prieks, ka ir cilvēki, kas saprot, novērtē un atbalsta šīs ģimenes, lai vairāk šo bērnu būtu patiesi laimīgi. Vēlreiz paldies Jums visiem, kas ir izpratuši situāciju un snieguši atbalstu!
— 8. aprīlis 2014
Latvijas Avīzē izlasīju rakstu par bērnu namiem un bērniem, kuri uzauguši bērnu namos. Raksts manī izraisīja vēlēšanos padalīties iespaidos jo beidzot ir raksts , kurā ir uzsvērts pats galvenais- mīlestība, piederības sajūta, būt mīlētam un vajadzīgam, ko neviens bērnu nams nevar sniegt un nevar kompensēt ne ar ko.
"Bēnu nama direktore ir atklāta un par emocionālās saiknes un mīlestības nodrošināšanu viņa izsakās visai skarbi: "Bērnunamā tas diemžēl nav iespējams. Darbinieku spējās ir gaidīt, izrādīt uzmanību, samīļot un aprunāties, taču diez vai tā varam aizstāt bērniem vecāku mīlestību," atklāta ir Nellija. Daudzi bērni sākot pāragri veidot attiecības, vēl citiem izveidojas ļoti tuva un cieša savstarpējā draudzība tieši tāpēc, lai kompensētu mīlestības un emocionālās tuvības deficītu, kas radies, dzīvojot iestādē.
Un ko saka paši bērni-
"Dzīvošanas apstākļi bija labi - bijām siltumā, paēduši, izgulējušies, nodarbināti. Vistrakākais, ko nācās pārdzīvot, bija apziņa, ka nav neviena, kas tevi mīl un gaida. Nebija nekādas piederības sajūtas," atklāts ir Dzintars. Viņš ar pārliecību apgalvo, ka tas, par ko sapņo visi bērnunama bērni, ir kārtīgi vecāki - ne obligāti bioloģiskie, bet tādi, kas liek justies mīlētam. Arī viņš pats tāpēc ir ārkārtīgi pateicīgs saviem audžuvecākiem, kas tik daudz palīdzējuši, jo atrast savu vietu dzīvē esot bijis grūti.
Santa novērojusi, ka būtiski ir, kurā posmā un no kādas vides bērns nonācis bērnunamā: "Tiem, kas bērnunamā dzīvo kopš agras bērnības un nākuši no ļoti problemātiskām ģimenēm, jau izveidojies teju dzīvniecisks instinkts - izdzīvot. Piemēram, ja uz galda būs viena salātu bļoda, viņi nekad neiedomāsies padalīties. Viņiem galvenais, lai paša šķīvis ir pilns, un tas nekas, ka citam salātu nepietiks."
Tagad Santa pati strādā par aprūpētāju bērnunamā. Viņas pieredze liecina, ka bērnunamos pārsvarā koncentrējas uz fiziskajām vajadzībām, taču netiek nodrošināts emocionālais balsts. "Darbinieki, protams, cenšas radīt ģimenisku atmosfēru un pēc iespējas sniedz bērniem arī garīgo atbalstu. Bet, lai cik ļoti to vēlētos, tas nekad nebūs tāds, kāds patiešām nepieciešams.
Audžuvecāki no Norvēģijas uzsvēra, ka šos bērnus, kuri palikuši bez bioloģisko vecāku aprūpe sabiedrībā var integrēt tikai caur ģimeni! Tāpēc mēs vēlamies pateikties visiem, kas snieguši atbalstu mūsu biedrībā esošām ģimenēm- tas ir aizbildņu ģimenēm, jo tā pagaidām ir lielākā aprūpes ārpusģimenes aprūpes forma Latvijā( no 0-18 gadiem), kurās aug ap 5000 šo bērnu, bet kura ir vismazāk atbalstīta un finansēta no valsts vai pašvaldības (jo tie ir tikai 45 EUR mēnesī bērna vajadzībām, kaut gan runā par naudas palielināšanu, bet reāli tas tuvākajos gados liekas nav sagaidāms) Toties bērnu namā 657,49 eiro mēnesī Mūsu biedrībā vairāk kā 70 % ir tieši aizbildņu ģimenes, kurām neklājas viegli. Tuvojoties svētkiem mēs cenšamies sarūpēt pārtikas groziņus,meklējam atblastu, lai palīdzētu bērniem sagatavoties skolas gaitām lai iepriecinātu un sniegtu atbalstu šiem bērniem. Mēs uzskatām, ka ikvienam no mums mazam vai lielam ir vajadzīgi tuvi un mīļi cilvēki. Ir patiess prieks, ka ir cilvēki, kas saprot, novērtē un atbalsta šīs ģimenes, lai vairāk šo bērnu būtu patiesi laimīgi. Vēlreiz paldies Jums visiem, kas ir izpratuši situāciju un snieguši atbalstu!