Raksti
Pieņemšana...
Mums rūp, un tāpēc mēs uzsākam stāstu sēriju par mūsu ģimenēm, kuras uzņemas rūpes par citu cilvēku bērniem. Tie būs stāsti par klusumu, kad atveras debesis, un zeme ievelk dziļu elpu... Par ikdienu, cīņu un sastapšanos ar prieku, un sevis iepazīšanu no jauna...
Lindas ģimenes stāsts
Par pieņemšanu.... Mans jaunākais dēls protestē pret vilnas zeķēm, jakām un cepurēm. Puisēns necieš glaimus un neuzticās cilvēkiem ar pārspīlēti saldu balsi. Viņš no visas sirds mīl savas māsas un brāli, brālis ir viņa elks! Lielā māsa ir skaistule, mazā māsa ir cilvēks kuram var uzticēties, reizēm kopā vārīt ziepes! Hugo ir laimīgs, vesels un ļoti gudrs puisēns un tik bieži pieķeru sevi sakām - tas viņam no manis, tas no tēta, tas no mums abiem... Kad tas ir izteikts skaļi, pieķeru sevi pie domas, bet tas taču nav iespējams! Tā patiesībā ir pieņemšana, viņš mūs pieņēma un mēs varam būt laimīgi, jo kļuvām par viņa ģimeni! Viņš ir tas, kurš mūs pieņēma un ļauj būt viņa ģimenei - mammai, tētim, brālim, bariņam māsu! Vērtīgākais dzīvē ir pieņemšana, ja ļaujies un spēj pieņemt, tad tas plešas plašumā, robežas sarūk, apvāršņi paverās un sirds norūdās .... Mazais puisēns bija pieņemšanas sākums, pierādījums - mīlestībai nav robežu ir tikai jāmācās pieņemt!
— 29. septembris 2021
Mums rūp, un tāpēc mēs uzsākam stāstu sēriju par mūsu ģimenēm, kuras uzņemas rūpes par citu cilvēku bērniem. Tie būs stāsti par klusumu, kad atveras debesis, un zeme ievelk dziļu elpu... Par ikdienu, cīņu un sastapšanos ar prieku, un sevis iepazīšanu no jauna...
Lindas ģimenes stāsts
Par pieņemšanu.... Mans jaunākais dēls protestē pret vilnas zeķēm, jakām un cepurēm. Puisēns necieš glaimus un neuzticās cilvēkiem ar pārspīlēti saldu balsi. Viņš no visas sirds mīl savas māsas un brāli, brālis ir viņa elks! Lielā māsa ir skaistule, mazā māsa ir cilvēks kuram var uzticēties, reizēm kopā vārīt ziepes! Hugo ir laimīgs, vesels un ļoti gudrs puisēns un tik bieži pieķeru sevi sakām - tas viņam no manis, tas no tēta, tas no mums abiem... Kad tas ir izteikts skaļi, pieķeru sevi pie domas, bet tas taču nav iespējams! Tā patiesībā ir pieņemšana, viņš mūs pieņēma un mēs varam būt laimīgi, jo kļuvām par viņa ģimeni! Viņš ir tas, kurš mūs pieņēma un ļauj būt viņa ģimenei - mammai, tētim, brālim, bariņam māsu! Vērtīgākais dzīvē ir pieņemšana, ja ļaujies un spēj pieņemt, tad tas plešas plašumā, robežas sarūk, apvāršņi paverās un sirds norūdās .... Mazais puisēns bija pieņemšanas sākums, pierādījums - mīlestībai nav robežu ir tikai jāmācās pieņemt!