Ziņas
Lailas stāsts
Sveiki visiem, kuri lasa manu stāstu. Mani sauc Laila un es nolēmu dalīties ar savu dzīves daļu, lai iedvesmotu citus.
Es nesen lasīju, ka cilvēkam, tāpat kā kokam, ir savas saknes un šīs saknes ir vieta, kur kārts šūpulis, cilvēki, kas tev iemācījuši kaut ko vajadzīgu, agrīnie apkārtējās pasaules iespaidi un tas viss tur ciet līdz pēdējai stundai. Tikai pamēģini kaut ko nocirst – un tu kļūsi nabagāks, vientuļāks. Pamēģini pats sev pajautāt, kāpēc tu šodien esi tāds un ne citāds, – un tev atkal lieku reizi būs jāatgriežas pie savām saknēm.
Manas saknes sākas ģimenē, manā audžu ģimenē. Man bija tikai četri gadiņi, kad mana mamma nomira. Joprojām atceros to brīdi, kad kāds onkulis atnāca man to paziņot, es aizskrēju uz istabu un sāku raudāt, jo sapratu, ka mammas vairs nav, vienkārši nav. Protams kā bērns es nesapratu, kas ir noticis, jo četru gadu vecumā mazais cilvēks nesaprot kas ir nāve, vismaz ne tādā konceptā kā to saprot pieaugušie.
Nākamais mans dzīves posms, kuru es atceros turpinājās bērnu namā. Tas bija kaut kas šokējošs, jo pirms tam nebiju vienuviet redzējusi tīk daudz bērnu gan lielu, gan mazu. Tas viss bija kaut kas jauns priekš manis. Jāteic, es gan tur ilgi nepaliku, tikai kādas trīs nedēļas. Jo uzradās ģimene, kura vēlējās mani paņemt aizbildniecībā. Kā četrgadīgs bērns es protams nesapratu, ka esmu bērnu namā un ka mani kāds plāno ievest jaunā ģimenē, tas viss man tapa skaidrs, kad kļuvu vecāka, tikai tad sapratu, kas bija noticis. Priekš četrgadnieka tie ir tikai jauni iespaidi, jaunas emocijas, gluži kā skatoties filmu, tu sēdi izbaudi sižetu, lai kādām emocijām tas arī būtu, tomēr tu nespēj to mainīt.
Sākumā mani veda tikai nedēļas nogalēs, lai es aprastu ar jaunajiem apstākļiem iepazītu jauno ģimeni. (Es gan neko daudz no tā neatceros, vairāk man atstāstīja mana ģimene, kad paaugos). Es biju ļoti kautrīga, es neesot ne arvienu runājusi un vienmēr baidījusies. Vienā ciemošanās reizē, kad esot bijis jābrauc atpakaļ uz bērnu namu, es esot ieķērusies dīvānā un izrādījusi vēlmi palikt. Pēc tās reizes mani vecāki saprata, ka man jāpaliek pie viņiem, tā nu es nonācu viņu aizbildniecībā.
Atgādināšu, ka arī dzīvojot jaunajā ģimenē ne arvienu nerunāju. Tomēr mani vecāki bija saprotoši, atvērti un pacietīgi, viņi ticēja, ka pēc laika es sākšu ar viņiem komunicēt. Protams tā arī notika, kādā pastaigā es zālē ieraudzīju vardi, kura leca manā virzienā, un lūk, mans pirmais vārds manā ģimenē- varde. Ironiski un mazliet smieklīgi, jo man tagad nemaz nepatīk vardes, dažreiz domāju kāpēc tas nevarēja būt kaķis vai suns, kura vārdu es pirmo teiktu.
Iedzīvošanās jaunajā ģimenē protams prasīja laiku. Sākumā nesaucu savus jaunos vecākus par mammu un tēti, tomēr pēc kāda laika, kad viņi pierādīja man, ka ir šī vārda vērti, sāku viņus tā saukt. Laikam ejot, iedzīvojos un pieradu pie jaunajiem apstākļiem. Pēc kāda laika man uzradās brālis- mana vecuma puisis, kurš arī tika paņemts aizbildniecībā. Tad sākās īstie prieki, mēs spēlējām spēles, darījām blēņas un izzinājām pasauli kopā. Man bija lieliska bērnība, jo man bija brālis, nezinu ko es būtu darījusi bez viņa.
Mani vecāki vienmēr augstu vērtēja divas lietas -izglītību un darbu. Tādēļ skolā vienmēr labi mācījos un mājās palīdzēju vecākiem dažādos mazos darbiņos. Tāpat vecāki mani mudināja būt aktīvai un iesaistīties dažādās ārpusskolas aktivitātēs, piemēram, korī, dejošanā, teātrī, sportā, klavierspēles apguvē, dažādos konkursos un pasākumos. Tomēr neko no tā man neuzspieda, es vienmēr drīkstēju pārtraukt, ja man kāda no lietām nesagādāja prieku. Viss piedzīvotais man palīdzēja kļūt par to cilvēku, kas es esmu šodien un bez manu vecāku atbalsta man tas noteikti nebūtu izdevies. Es domāju, ka es daudz ko no viņiem esmu iemācījusies, piemēram darba ētiku, attieksmi pret izglītību un skatījumu uz dzīvi. Dažreiz prātoju kas ar mani būtu noticis, ja būtu palikusi bērnu namā. Vienu es zinu droši es nebūtu tas cilvēks, kas es esmu šodien.
Pusaudžu gados manī parādījās vēlme uzzināt kaut ko vairāk par maniem bioloģiskajiem vecākiem. Mani audžu vecāki vienmēr bija atvērti un atbildēja uz visiem jautājumiem, kuri man radās, diemžēl arī viņi neko daudz nezināja. Ar laiku uzzināju, ka mans bioloģiskais tēvs bija cittautietis, viņš no manas mammas izšķīrās, kad man bija kādi divi gadi un atgriezās savā dzimtenē. Man bija vecāmamma no mammas puses, esot atteikusies no manis, jo esot dzīvojusi trūcīgi un domāja, ka nevarēs mani uzturēt. Tāpat manai mammai bija pusmāsa, kuru arī dzīvē vienreiz satiku. Viņa izstāstīja visu, ko tikko minēju un parādīja dažas bildes ar manu mammu un tēti. Mēs nedaudz parunājām , es uzdevu dažus jautājumus, apskatīju bildes, remdēju savu ziņkāri un tas bija arī viss. Pirms tikšanās domāju, varbūt viņa varētu būt daļa no manas ģimenes, tomēr sapratu, ka viņa man ir svešs cilvēks un mana interese pazuda.
Gribu teikt, ka ir pavisam normāli, ja cilvēkam rodas interese par bioloģiskajiem vecākiem, it īpaši posmā, kad cilvēks cenšas atrast un izzināt sevi. Varbūt kādam izdodas uzsākt attiecības ar šo pazudušo ģimenes daļu, tomēr manī šī interese norima, bet tieši tāpēc šis ir mans stāsts.
Manas saknes ir ģimenē, kurā esmu tagad. Mans šūpulis gan netika tur kārts, tomēr cilvēki, kuri bija man apkārt iemācīja man visu, kas es esmu un ko es zinu. Un ļaujiet man pateikt, ka es zinu daudz, es zinu kas ir atvērtība, draudzība, darba ētika, mērķtiecība un galvenais- ģimenes mīlestība. Ko gan vēl es varu vēlēties? Es vēlos tikai apskāvienu. Šī kustība ir tikpat sena kā cilvēce, un tā izsaka daudz vairāk nekā divu augumu saskarsme. Apskāviens it kā saka: tavā klātbūtnē es jūtos droši, un man nav bail, es varu atslābināties un justies kā mājās, es esmu aizsargāts un saprasts. Šo sajūtu es novēlu ik vienam gan mazam, gan lielam.
Tagad jūs zināt manu stāstu un es ceru tas iedvesmo jūs uz dzīvi raudzīties nedaudz citādāk, jo mūsdienās dzenoties pēc apšaubāmām vērtībām, mēs palaižam garām patiesās un ģimene ir viena no tām!
Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.
— 20. janvāris 2016
Sveiki visiem, kuri lasa manu stāstu. Mani sauc Laila un es nolēmu dalīties ar savu dzīves daļu, lai iedvesmotu citus.
Es nesen lasīju, ka cilvēkam, tāpat kā kokam, ir savas saknes un šīs saknes ir vieta, kur kārts šūpulis, cilvēki, kas tev iemācījuši kaut ko vajadzīgu, agrīnie apkārtējās pasaules iespaidi un tas viss tur ciet līdz pēdējai stundai. Tikai pamēģini kaut ko nocirst – un tu kļūsi nabagāks, vientuļāks. Pamēģini pats sev pajautāt, kāpēc tu šodien esi tāds un ne citāds, – un tev atkal lieku reizi būs jāatgriežas pie savām saknēm.
Manas saknes sākas ģimenē, manā audžu ģimenē. Man bija tikai četri gadiņi, kad mana mamma nomira. Joprojām atceros to brīdi, kad kāds onkulis atnāca man to paziņot, es aizskrēju uz istabu un sāku raudāt, jo sapratu, ka mammas vairs nav, vienkārši nav. Protams kā bērns es nesapratu, kas ir noticis, jo četru gadu vecumā mazais cilvēks nesaprot kas ir nāve, vismaz ne tādā konceptā kā to saprot pieaugušie.
Nākamais mans dzīves posms, kuru es atceros turpinājās bērnu namā. Tas bija kaut kas šokējošs, jo pirms tam nebiju vienuviet redzējusi tīk daudz bērnu gan lielu, gan mazu. Tas viss bija kaut kas jauns priekš manis. Jāteic, es gan tur ilgi nepaliku, tikai kādas trīs nedēļas. Jo uzradās ģimene, kura vēlējās mani paņemt aizbildniecībā. Kā četrgadīgs bērns es protams nesapratu, ka esmu bērnu namā un ka mani kāds plāno ievest jaunā ģimenē, tas viss man tapa skaidrs, kad kļuvu vecāka, tikai tad sapratu, kas bija noticis. Priekš četrgadnieka tie ir tikai jauni iespaidi, jaunas emocijas, gluži kā skatoties filmu, tu sēdi izbaudi sižetu, lai kādām emocijām tas arī būtu, tomēr tu nespēj to mainīt.
Sākumā mani veda tikai nedēļas nogalēs, lai es aprastu ar jaunajiem apstākļiem iepazītu jauno ģimeni. (Es gan neko daudz no tā neatceros, vairāk man atstāstīja mana ģimene, kad paaugos). Es biju ļoti kautrīga, es neesot ne arvienu runājusi un vienmēr baidījusies. Vienā ciemošanās reizē, kad esot bijis jābrauc atpakaļ uz bērnu namu, es esot ieķērusies dīvānā un izrādījusi vēlmi palikt. Pēc tās reizes mani vecāki saprata, ka man jāpaliek pie viņiem, tā nu es nonācu viņu aizbildniecībā.
Atgādināšu, ka arī dzīvojot jaunajā ģimenē ne arvienu nerunāju. Tomēr mani vecāki bija saprotoši, atvērti un pacietīgi, viņi ticēja, ka pēc laika es sākšu ar viņiem komunicēt. Protams tā arī notika, kādā pastaigā es zālē ieraudzīju vardi, kura leca manā virzienā, un lūk, mans pirmais vārds manā ģimenē- varde. Ironiski un mazliet smieklīgi, jo man tagad nemaz nepatīk vardes, dažreiz domāju kāpēc tas nevarēja būt kaķis vai suns, kura vārdu es pirmo teiktu.
Iedzīvošanās jaunajā ģimenē protams prasīja laiku. Sākumā nesaucu savus jaunos vecākus par mammu un tēti, tomēr pēc kāda laika, kad viņi pierādīja man, ka ir šī vārda vērti, sāku viņus tā saukt. Laikam ejot, iedzīvojos un pieradu pie jaunajiem apstākļiem. Pēc kāda laika man uzradās brālis- mana vecuma puisis, kurš arī tika paņemts aizbildniecībā. Tad sākās īstie prieki, mēs spēlējām spēles, darījām blēņas un izzinājām pasauli kopā. Man bija lieliska bērnība, jo man bija brālis, nezinu ko es būtu darījusi bez viņa.
Mani vecāki vienmēr augstu vērtēja divas lietas -izglītību un darbu. Tādēļ skolā vienmēr labi mācījos un mājās palīdzēju vecākiem dažādos mazos darbiņos. Tāpat vecāki mani mudināja būt aktīvai un iesaistīties dažādās ārpusskolas aktivitātēs, piemēram, korī, dejošanā, teātrī, sportā, klavierspēles apguvē, dažādos konkursos un pasākumos. Tomēr neko no tā man neuzspieda, es vienmēr drīkstēju pārtraukt, ja man kāda no lietām nesagādāja prieku. Viss piedzīvotais man palīdzēja kļūt par to cilvēku, kas es esmu šodien un bez manu vecāku atbalsta man tas noteikti nebūtu izdevies. Es domāju, ka es daudz ko no viņiem esmu iemācījusies, piemēram darba ētiku, attieksmi pret izglītību un skatījumu uz dzīvi. Dažreiz prātoju kas ar mani būtu noticis, ja būtu palikusi bērnu namā. Vienu es zinu droši es nebūtu tas cilvēks, kas es esmu šodien.
Pusaudžu gados manī parādījās vēlme uzzināt kaut ko vairāk par maniem bioloģiskajiem vecākiem. Mani audžu vecāki vienmēr bija atvērti un atbildēja uz visiem jautājumiem, kuri man radās, diemžēl arī viņi neko daudz nezināja. Ar laiku uzzināju, ka mans bioloģiskais tēvs bija cittautietis, viņš no manas mammas izšķīrās, kad man bija kādi divi gadi un atgriezās savā dzimtenē. Man bija vecāmamma no mammas puses, esot atteikusies no manis, jo esot dzīvojusi trūcīgi un domāja, ka nevarēs mani uzturēt. Tāpat manai mammai bija pusmāsa, kuru arī dzīvē vienreiz satiku. Viņa izstāstīja visu, ko tikko minēju un parādīja dažas bildes ar manu mammu un tēti. Mēs nedaudz parunājām , es uzdevu dažus jautājumus, apskatīju bildes, remdēju savu ziņkāri un tas bija arī viss. Pirms tikšanās domāju, varbūt viņa varētu būt daļa no manas ģimenes, tomēr sapratu, ka viņa man ir svešs cilvēks un mana interese pazuda.
Gribu teikt, ka ir pavisam normāli, ja cilvēkam rodas interese par bioloģiskajiem vecākiem, it īpaši posmā, kad cilvēks cenšas atrast un izzināt sevi. Varbūt kādam izdodas uzsākt attiecības ar šo pazudušo ģimenes daļu, tomēr manī šī interese norima, bet tieši tāpēc šis ir mans stāsts.
Manas saknes ir ģimenē, kurā esmu tagad. Mans šūpulis gan netika tur kārts, tomēr cilvēki, kuri bija man apkārt iemācīja man visu, kas es esmu un ko es zinu. Un ļaujiet man pateikt, ka es zinu daudz, es zinu kas ir atvērtība, draudzība, darba ētika, mērķtiecība un galvenais- ģimenes mīlestība. Ko gan vēl es varu vēlēties? Es vēlos tikai apskāvienu. Šī kustība ir tikpat sena kā cilvēce, un tā izsaka daudz vairāk nekā divu augumu saskarsme. Apskāviens it kā saka: tavā klātbūtnē es jūtos droši, un man nav bail, es varu atslābināties un justies kā mājās, es esmu aizsargāts un saprasts. Šo sajūtu es novēlu ik vienam gan mazam, gan lielam.
Tagad jūs zināt manu stāstu un es ceru tas iedvesmo jūs uz dzīvi raudzīties nedaudz citādāk, jo mūsdienās dzenoties pēc apšaubāmām vērtībām, mēs palaižam garām patiesās un ģimene ir viena no tām!
Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.