Ziņas
Māsas stāsts
Dzīvoju ģimenē, kur bērni nebija tā augtākā prioritāte un sociālie apstākļi nebūt nebija nosaucami par apmierinošiem. Dzīvoju laukos, mācījos lauku skolā. Gāju uz skolu ar ne tām tīrākajām drēbēm, nebija pat kur kārtīgi nomazgāties, kā bērns toreiz vēl nesapratu, ka iespējams tas varētu būt bijis viens no iemesliem kāpēc skolasbiedri tik nežēlīgi toreiz ik dienu par mani ņirgājās.
Es ierāvos vēl vairāk sevī un meklēju sarunas biedrus ārpus skolas. Nevienam mājās tas nešķita nekas īpašs, taču es jutu, ka briesmīgie sociālie apstākļi un klasesbiedru ņirgāšanās mani pamazām sagrauj. Man vēl bija 8 gadus jaunāks brālis. Es jau kopš bērnības uzņēmos par viņu rūpes, vedu uz skolu, iespēju robežās centos iegādāt viņam drēbes, ar rokām tās mazgāju, rūpējos lai skola tiktu apmeklēta un mājas darbi izpildīti.
Kad man apritēja 15 gadi, meklējot iespējas kā izbēgt no šķietamās bezizejas un pati sāku meklēt palīdzību. Man bija vecāmāte, kas dzīvoja ap 30 km no manis. Lūdzu vecaimātei vai viņa nevarētu pār mani uzņemties aizbildnību, viņa piekrita. Vecmāte vienmēr par mani rūpējās, paēdināja, izmazgāja drēbes un sagaidīja no skolas mājās un pats galvenais man bija iespēja aizbēgt no briesmīgajiem apstākļiem mājās un skolā. Toreiz pārceļoties pie vecāmātes man likās, ka pa krānu tekošs aukstais ūdens un iespēja nomazgāties ir labākais kas ar mani varēja notikt, jo pat tādas pamat lietas man nebija pieejamas iepriekšējā dzīves vietā. Un pats galvenais – skolas maiņa man palīdzēja „atlabt” no klasesbiedru ņirgāšanās skolā. Tā es uzsāku skolas gaitas jaunā skolā un sadraudzējos ar jauniem draugiem. Pagātne man toreiz šķita kā aizgājis melns lietus mākonis. Nevienam neko par savu iepriekšējo dzīvi nestāstīju, jo kaunējos par to.
Taču mans mazais brālis palika dzīvot laukos un nepārtraukti saņēmu ziņas, ka viņš nenāk mājās un uzturas pie draugiem. Tas tamdēļ, ka mājās nevienam viņš nerūpēja un viņš meklēja sabiedrotos ārpus mājas. Mana vecāmāte vecuma dēļ ne juridiski, ne fiziski vairs nevarēja uzņemties rūpes arī par manu mazo brāli, tāpēc līdzko man apritēja 18 gadi, es uzņēmos aizbildnību pār savu mazo brāli un rūpējos par viņu vēl tagad. Visgrūtākais bija tas, ka mans mazais brālis tik aktīvi uzvedās, gan pa kokiem rāpjoties, gan visādi citādi aktivizējoties, ka gandrīz ik mēnesi bija jāpērk jaunas bikses, tās vienmēr tika kaut kur uzrautas. Tur man līdzēja Latvijas Audžuģimeņu biedrības sniegtais atbalsts – iespēja iegūt apģērbu gan pašai, gan brālim. Man pašai sagādā prieku tas, ka varēju brālim palīdzēt, jo tad kad man bija grūti – cilvēki palīdzēja man. Tagad man vecāmāte vairs nav starp dzīvajiem, taču viņa man palīdzēja saprast, ka vienmēr no jebkuras šķietamas bezizejas ir izeja, nepieciešams vien to meklēt! Šobrīd kad pabeigtas augstskolas, atrasts darbs un pienāk brīži kad liekas ka ar ko netikšu galā, atceros to kā gājis pirms tam un viss cits šķiet sīkums. Manuprāt, Latvijas Audžuģimeņu biedrība dara vienu lielisku darbu – ļauj pulcēties cilvēkiem, kuriem ir līdzīgi likteņi, ļauj dalīties ar pieredzi ar citiem audžuvecākiem un aizbilstamajiem. Tā kļūst vieglāk, tas palīdz saprast, ka ar līdzīgām problēmām es neesmu tāds viens, ļauj nenokārt degunu un drosmīgāk doties dzīvē uz priekšu.
Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.
— 10. februāris 2016
Dzīvoju ģimenē, kur bērni nebija tā augtākā prioritāte un sociālie apstākļi nebūt nebija nosaucami par apmierinošiem. Dzīvoju laukos, mācījos lauku skolā. Gāju uz skolu ar ne tām tīrākajām drēbēm, nebija pat kur kārtīgi nomazgāties, kā bērns toreiz vēl nesapratu, ka iespējams tas varētu būt bijis viens no iemesliem kāpēc skolasbiedri tik nežēlīgi toreiz ik dienu par mani ņirgājās.
Es ierāvos vēl vairāk sevī un meklēju sarunas biedrus ārpus skolas. Nevienam mājās tas nešķita nekas īpašs, taču es jutu, ka briesmīgie sociālie apstākļi un klasesbiedru ņirgāšanās mani pamazām sagrauj. Man vēl bija 8 gadus jaunāks brālis. Es jau kopš bērnības uzņēmos par viņu rūpes, vedu uz skolu, iespēju robežās centos iegādāt viņam drēbes, ar rokām tās mazgāju, rūpējos lai skola tiktu apmeklēta un mājas darbi izpildīti.
Kad man apritēja 15 gadi, meklējot iespējas kā izbēgt no šķietamās bezizejas un pati sāku meklēt palīdzību. Man bija vecāmāte, kas dzīvoja ap 30 km no manis. Lūdzu vecaimātei vai viņa nevarētu pār mani uzņemties aizbildnību, viņa piekrita. Vecmāte vienmēr par mani rūpējās, paēdināja, izmazgāja drēbes un sagaidīja no skolas mājās un pats galvenais man bija iespēja aizbēgt no briesmīgajiem apstākļiem mājās un skolā. Toreiz pārceļoties pie vecāmātes man likās, ka pa krānu tekošs aukstais ūdens un iespēja nomazgāties ir labākais kas ar mani varēja notikt, jo pat tādas pamat lietas man nebija pieejamas iepriekšējā dzīves vietā. Un pats galvenais – skolas maiņa man palīdzēja „atlabt” no klasesbiedru ņirgāšanās skolā. Tā es uzsāku skolas gaitas jaunā skolā un sadraudzējos ar jauniem draugiem. Pagātne man toreiz šķita kā aizgājis melns lietus mākonis. Nevienam neko par savu iepriekšējo dzīvi nestāstīju, jo kaunējos par to.
Taču mans mazais brālis palika dzīvot laukos un nepārtraukti saņēmu ziņas, ka viņš nenāk mājās un uzturas pie draugiem. Tas tamdēļ, ka mājās nevienam viņš nerūpēja un viņš meklēja sabiedrotos ārpus mājas. Mana vecāmāte vecuma dēļ ne juridiski, ne fiziski vairs nevarēja uzņemties rūpes arī par manu mazo brāli, tāpēc līdzko man apritēja 18 gadi, es uzņēmos aizbildnību pār savu mazo brāli un rūpējos par viņu vēl tagad. Visgrūtākais bija tas, ka mans mazais brālis tik aktīvi uzvedās, gan pa kokiem rāpjoties, gan visādi citādi aktivizējoties, ka gandrīz ik mēnesi bija jāpērk jaunas bikses, tās vienmēr tika kaut kur uzrautas. Tur man līdzēja Latvijas Audžuģimeņu biedrības sniegtais atbalsts – iespēja iegūt apģērbu gan pašai, gan brālim. Man pašai sagādā prieku tas, ka varēju brālim palīdzēt, jo tad kad man bija grūti – cilvēki palīdzēja man. Tagad man vecāmāte vairs nav starp dzīvajiem, taču viņa man palīdzēja saprast, ka vienmēr no jebkuras šķietamas bezizejas ir izeja, nepieciešams vien to meklēt! Šobrīd kad pabeigtas augstskolas, atrasts darbs un pienāk brīži kad liekas ka ar ko netikšu galā, atceros to kā gājis pirms tam un viss cits šķiet sīkums. Manuprāt, Latvijas Audžuģimeņu biedrība dara vienu lielisku darbu – ļauj pulcēties cilvēkiem, kuriem ir līdzīgi likteņi, ļauj dalīties ar pieredzi ar citiem audžuvecākiem un aizbilstamajiem. Tā kļūst vieglāk, tas palīdz saprast, ka ar līdzīgām problēmām es neesmu tāds viens, ļauj nenokārt degunu un drosmīgāk doties dzīvē uz priekšu.
Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.