Ziņas
Mirkļi ģimenē. Ilzes stāsts
Visgrūtākais bija sākums. Bērniem bija cerība, ka mamma atgriezīsies. Viņi ļoti gaidīja, kad atbrauks, kad piezvanīs....
Mani sauc Ilze. Ģimenē esam 6 cilvēki. Man ir vīrs, dēls, meita un divi pieņemti bērni aizbildniecībā, meitene un zēns, kuri ir mani krustbērni. Man ir 43 gadi, strādāju par pavāru. Vīrs Armands 48 gadi, nodarbojas ar galdniecības lietām. Dēls Mārtiņš 20 gadus vecs, beidza tehnikumu, pašlaik strādā Anglijā. Meita Kristīne 17 gadi, mācās Misas vidusskolas 11.klasē. Aizbilstamā jeb krustmeita Ilze 13 gadi, mācās Vecumnieku vidusskolas 7.klasē. Aizbilstamais jeb krustdēls Ilmārs 11 gadi, mācās Vecumnieku vidusskolas 5.klasē.
Kā bērni nonāca Jūsu ģimenē?
Bērni dzīvoja nepilnīgā ģimenē. Māte nebija mājās un nerūpējās par bērniem, tēvs dzēra. Par abiem mazajiem bērniem rūpējās vecākais pusbrālis. Tad vienu vakaru vecākajam pusbrālim apnika šāda dzīve un aizgāja dzīvot pie sava tēva un Omītes. Tēvs nebeidza dzert un māte palūdza uz kādu laiku paņemt bērnus pie manis, solīja dot uzturlīdzekļus. Laiks gāja, māte par bērniem neinteresējās, naudu nedeva.
Kāpēc pieņēmāt lēmumu uzņemt bērnus ģimenē?
Bērnus pazīstu no zīdaiņa vecuma un vīram palika žēl bērnus atdot bērnunamā, jo ir viņa brāļa bērni. Vīram bija cerība, ka brālis atjēgsies un paņems bērnus pie sevis. Zinājām, ka nebūs viegli gan morāli, gan materiāli. Doma par bērnunamu mūs biedēja, tāpēc nolēmām, ka varam dot ģimenes sajūtu.
Kādas ir Jūsu atmiņas par laiku, kad bērns sāka dzīvot Jūsu ģimenē?
Sākums bija grūts, visi mūsu krātie ietaupījumi aizgāja bērnu istabas iekārtošanai un skolas lietām, kamēr nokārtoju finansiālo pusi. Bērni bija nobijušies, jo nesaprata kas notiek. Mani bioloģiskie bērni palīdzēja viņiem iejusties pie mums mājās, palīdzēja ikdienas sadzīviskos jautājumos.
Vai no sabiedrības sajūtat, ka esat citādāka ģimene?
No sabiedrības puses savādāku attieksmi nejutu.
Kuri brīži ir bijuši visgrūtākie?
Visgrūtākais bija sākums. Bērniem bija cerība, ka mamma atgriezīsies. Viņi ļoti gaidīja, kad atbrauks, kad piezvanīs…
Kur Jūs saņemat atbalstu, ja radušās grūtības, problēmas?
Līdz šim lielu grūtību nav bijis. Palīdz ziedojumi un dažādas aktivitātes no Audžuģimeņu biedrības un Sarkanā krusta. Pārsvarā ar grūtībām tiekam galā paši.
Kuri cilvēki jūsu dzīvē ir bijuši visatsaucīgākie?
Atsaucīgs bija un ir bērnu mātes brālis Griša, ik pa laikam viņš interesējas kā bērniem iet, ved uz svētkiem cienastus un drēbes.
Kas Jums liek justies laimīgam?
Kad bērni ir laimīgi un jūtas drošībā, tad arī es esmu laimīga.
Ko Jūs novēlētu saviem audžubērniem?
Saviem audžubērniem vēlu lai dzīvē nodarbojas ar labiem, patīkamiem un prieku nesošiem darbiem. Lai laba veselība!
Kas Jūsuprāt, ir laime? Manuprāt laime ir miera sajūta.
Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.
— 22. februāris 2016
Visgrūtākais bija sākums. Bērniem bija cerība, ka mamma atgriezīsies. Viņi ļoti gaidīja, kad atbrauks, kad piezvanīs....
Mani sauc Ilze. Ģimenē esam 6 cilvēki. Man ir vīrs, dēls, meita un divi pieņemti bērni aizbildniecībā, meitene un zēns, kuri ir mani krustbērni. Man ir 43 gadi, strādāju par pavāru. Vīrs Armands 48 gadi, nodarbojas ar galdniecības lietām. Dēls Mārtiņš 20 gadus vecs, beidza tehnikumu, pašlaik strādā Anglijā. Meita Kristīne 17 gadi, mācās Misas vidusskolas 11.klasē. Aizbilstamā jeb krustmeita Ilze 13 gadi, mācās Vecumnieku vidusskolas 7.klasē. Aizbilstamais jeb krustdēls Ilmārs 11 gadi, mācās Vecumnieku vidusskolas 5.klasē.
Kā bērni nonāca Jūsu ģimenē?
Bērni dzīvoja nepilnīgā ģimenē. Māte nebija mājās un nerūpējās par bērniem, tēvs dzēra. Par abiem mazajiem bērniem rūpējās vecākais pusbrālis. Tad vienu vakaru vecākajam pusbrālim apnika šāda dzīve un aizgāja dzīvot pie sava tēva un Omītes. Tēvs nebeidza dzert un māte palūdza uz kādu laiku paņemt bērnus pie manis, solīja dot uzturlīdzekļus. Laiks gāja, māte par bērniem neinteresējās, naudu nedeva.
Kāpēc pieņēmāt lēmumu uzņemt bērnus ģimenē?
Bērnus pazīstu no zīdaiņa vecuma un vīram palika žēl bērnus atdot bērnunamā, jo ir viņa brāļa bērni. Vīram bija cerība, ka brālis atjēgsies un paņems bērnus pie sevis. Zinājām, ka nebūs viegli gan morāli, gan materiāli. Doma par bērnunamu mūs biedēja, tāpēc nolēmām, ka varam dot ģimenes sajūtu.
Kādas ir Jūsu atmiņas par laiku, kad bērns sāka dzīvot Jūsu ģimenē?
Sākums bija grūts, visi mūsu krātie ietaupījumi aizgāja bērnu istabas iekārtošanai un skolas lietām, kamēr nokārtoju finansiālo pusi. Bērni bija nobijušies, jo nesaprata kas notiek. Mani bioloģiskie bērni palīdzēja viņiem iejusties pie mums mājās, palīdzēja ikdienas sadzīviskos jautājumos.
Vai no sabiedrības sajūtat, ka esat citādāka ģimene?
No sabiedrības puses savādāku attieksmi nejutu.
Kuri brīži ir bijuši visgrūtākie?
Visgrūtākais bija sākums. Bērniem bija cerība, ka mamma atgriezīsies. Viņi ļoti gaidīja, kad atbrauks, kad piezvanīs…
Kur Jūs saņemat atbalstu, ja radušās grūtības, problēmas?
Līdz šim lielu grūtību nav bijis. Palīdz ziedojumi un dažādas aktivitātes no Audžuģimeņu biedrības un Sarkanā krusta. Pārsvarā ar grūtībām tiekam galā paši.
Kuri cilvēki jūsu dzīvē ir bijuši visatsaucīgākie?
Atsaucīgs bija un ir bērnu mātes brālis Griša, ik pa laikam viņš interesējas kā bērniem iet, ved uz svētkiem cienastus un drēbes.
Kas Jums liek justies laimīgam?
Kad bērni ir laimīgi un jūtas drošībā, tad arī es esmu laimīga.
Ko Jūs novēlētu saviem audžubērniem?
Saviem audžubērniem vēlu lai dzīvē nodarbojas ar labiem, patīkamiem un prieku nesošiem darbiem. Lai laba veselība!
Kas Jūsuprāt, ir laime? Manuprāt laime ir miera sajūta.
Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.