Ziņas
Mirkļi ģimenē nr.2.
Dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Nezinām kurā brīdī var uzglūnēt nelaime un mūsu mazie mīluļi paliek bez vecāku mīlestības. Iemesli ir dažādi, taču iespēja nokļūt bērnu namā izklausās biedējoša. Lai bērni tur nenonāktu, esam mēs – omītes, tantes, radinieki, draugi, kas cenšas bērniem dot visu. Un pats svarīgākais – dot mīlestību.
Arī es esmu aizbildne savai mazmeitiņai. Viņa saka „Trīs vienā” – ome, tētis un mamma. Es tomēr mācu, ka sava mammīte ir jāmīl, ka ar viņu nelaime notika, jo vēlējās labāku dzīvi mums abām.
Sākums mums bija grūts. Ne jau attiecību ziņā, bet tā bija neziņa ko darīt, ar ko sākt, kas būs tālāk? Bija tikai jautājumi, bet atbilžu.... Tas bija 2.janvāris, mana sirds tik ļoti iesāpējās, un suns gaudoja, nevarēju viņu nomierināt. Domāju, kas nu būs...Un tad nāca ziņa, ļoti nepatīkama. Atceroties to laiku, vēl joprojām nevaru tā mierīgi runāt. Bija cilvēki, kas teica, ka jādodas uz Bāriņtiesu un jākļūst par aizbildni. Biju ļoti pārbijusies, ka var atņemt mūsu mazo princesīti. Taču bija jādomā arī par lielo meiteni, jo viņai draudēja pats augstākais soda mērs. Mana meita brauca pasaulē laimi meklēt, fiktīvas laulības ar pasaules apskatīšanu un viss pārējais....
Līdz ar visiem šiem notikumiem arī mans veselības stāvoklis pasliktinājās, taču spēku dod šī mazā dvēselīte, kas pieglaužas tev klāt un saka: „Mana mīļā omīte, kā es tevi mīlu! Tikai neatdod mani nekur.”
Ar Bāriņtiesas lēmumu kopš 2012.gada esmu iecelta par aizbildni savai mazmeitiņai. Tik daudzas lietas bija jāizcīna. Paldies visiem labajiem cilvēkiem, kas ieteica kā jārīkojas. Viena no tādām patīkamām satikšanās reizēm bija Latvijas Audžuģimeņu biedrībā, ar vadītāju Ilzi Golveri. Es biju nonākusi pie cilvēkiem, kas palīdz ar padomu un iemāca no sirds ticēt Dievam. Šeit mēs ar mazo jutāmies droši.
Taču domas par manu meitu neliek mieru. Nu jau kādu laiku nav nekādas ziņas, tikai tik, cik vēstniecība informē. Lai nu kā ir bijis – viņa ir mana meita un mamma mazmeitiņai. Vienalga viņa ir mīļa un mēs viņu gaidām. Vai katram stāstīt, pierādīt – kas, kāpēc? Nē. Tas ir ļoti grūti un smagi, bet vissmagāk ir tad, kad lasi sava bērna vēstules, kurās ir milzīgas ilgas, bailes no nezināmā. Lai būtu spēks, meita ir iemācījusies ķīniešu valodu, perfekti pārvalda angļu valodu, ir iemācījusies pīt grozus, no ziepēm veidot dažādus priekšmetus, nodarbojas ar jogu un velta laiku domām pat ticību, par Dievu.
Viņas ticību esam pārņēmušas arī mēs Dažādās Latvijas draudzēs, Īrijā, Anglijā, Vācijā, pat Amerikā cilvēki ir lūgušies par manu meitu, par mums. Šī ticība ir mani, manu mazmeitiņu, mūsu attiecības ar manu mammu un attiecības ar pārējiem cilvēkiem.
Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.
— 11. novembris 2015
Dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Nezinām kurā brīdī var uzglūnēt nelaime un mūsu mazie mīluļi paliek bez vecāku mīlestības. Iemesli ir dažādi, taču iespēja nokļūt bērnu namā izklausās biedējoša. Lai bērni tur nenonāktu, esam mēs – omītes, tantes, radinieki, draugi, kas cenšas bērniem dot visu. Un pats svarīgākais – dot mīlestību.
Arī es esmu aizbildne savai mazmeitiņai. Viņa saka „Trīs vienā” – ome, tētis un mamma. Es tomēr mācu, ka sava mammīte ir jāmīl, ka ar viņu nelaime notika, jo vēlējās labāku dzīvi mums abām.
Sākums mums bija grūts. Ne jau attiecību ziņā, bet tā bija neziņa ko darīt, ar ko sākt, kas būs tālāk? Bija tikai jautājumi, bet atbilžu.... Tas bija 2.janvāris, mana sirds tik ļoti iesāpējās, un suns gaudoja, nevarēju viņu nomierināt. Domāju, kas nu būs...Un tad nāca ziņa, ļoti nepatīkama. Atceroties to laiku, vēl joprojām nevaru tā mierīgi runāt. Bija cilvēki, kas teica, ka jādodas uz Bāriņtiesu un jākļūst par aizbildni. Biju ļoti pārbijusies, ka var atņemt mūsu mazo princesīti. Taču bija jādomā arī par lielo meiteni, jo viņai draudēja pats augstākais soda mērs. Mana meita brauca pasaulē laimi meklēt, fiktīvas laulības ar pasaules apskatīšanu un viss pārējais....
Līdz ar visiem šiem notikumiem arī mans veselības stāvoklis pasliktinājās, taču spēku dod šī mazā dvēselīte, kas pieglaužas tev klāt un saka: „Mana mīļā omīte, kā es tevi mīlu! Tikai neatdod mani nekur.”
Ar Bāriņtiesas lēmumu kopš 2012.gada esmu iecelta par aizbildni savai mazmeitiņai. Tik daudzas lietas bija jāizcīna. Paldies visiem labajiem cilvēkiem, kas ieteica kā jārīkojas. Viena no tādām patīkamām satikšanās reizēm bija Latvijas Audžuģimeņu biedrībā, ar vadītāju Ilzi Golveri. Es biju nonākusi pie cilvēkiem, kas palīdz ar padomu un iemāca no sirds ticēt Dievam. Šeit mēs ar mazo jutāmies droši.
Taču domas par manu meitu neliek mieru. Nu jau kādu laiku nav nekādas ziņas, tikai tik, cik vēstniecība informē. Lai nu kā ir bijis – viņa ir mana meita un mamma mazmeitiņai. Vienalga viņa ir mīļa un mēs viņu gaidām. Vai katram stāstīt, pierādīt – kas, kāpēc? Nē. Tas ir ļoti grūti un smagi, bet vissmagāk ir tad, kad lasi sava bērna vēstules, kurās ir milzīgas ilgas, bailes no nezināmā. Lai būtu spēks, meita ir iemācījusies ķīniešu valodu, perfekti pārvalda angļu valodu, ir iemācījusies pīt grozus, no ziepēm veidot dažādus priekšmetus, nodarbojas ar jogu un velta laiku domām pat ticību, par Dievu.
Viņas ticību esam pārņēmušas arī mēs Dažādās Latvijas draudzēs, Īrijā, Anglijā, Vācijā, pat Amerikā cilvēki ir lūgušies par manu meitu, par mums. Šī ticība ir mani, manu mazmeitiņu, mūsu attiecības ar manu mammu un attiecības ar pārējiem cilvēkiem.
Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.