Ziņas
Mirkļi ģimenē. Vijas stāsts
Vijas stāsts. Ģimenē esam 4 cilvēki – Vija, 54 g. esmu mājsaimniece, Artis – gandrīz 17 g. mācās 1. kursā par pavāra palīgu, Elvis – 16 g. 9. klases skolnieks, Nils – 9 g. 3. klases skolnieks.
Artis un Elvis ir mana brālēna bērni. Bērni bija jau nonākuši krīzes centrā un Bāriņtiesa lūdza viņus paņemt uz laiku, lai bērni varētu beigt skolu ( pēc pavasara brīvdienām). Nils ir mana otra brālēna dēls. Brālēns strādāja ārzemēs un nebija, kas rūpējas par bērnu, jo māte ģimeni diemžēl bija pametusi.
Bērni man nebija sveši, jo viņi jau no agras bērnības nāca ciemos. Nolēmu viņus ņemt savā ģimenē. Jau pašā sākumā skaidri zināju, ja ņemu savā ģimenē, tad līdz pilngadībai!
Sākumā Elvis un Artis bija kautrīgi, jo paši veikalā varēja izvēlēties drēbes un mantas. To viņi darīja pirmo reizi savā mūžā. Svētkos jutās neomulīgi, pat izbrīnīti, jo ģimenēs svētkus nekad nesvinēja un dāvanas līdz šim nebija saņēmuši. Arī ikdienā ar našķiem neprata dalīties.
Sabiedrība un it īpaši kaimiņi ir atbalstoši. Cilvēki palīdz, kā nu kurš var –palīdz zemes apstrādāt, atved malku, dažreiz aizved Nilu uz skolu. Laukos šādam praktiskam atbalstam ir liela nozīme. Arī Audžuģimeņu biedrība atbalsta – pārtikas pakas, apģērbs, svētku saieti, ekskursija. Arī pagasta sociālie darbinieki sagādā transportu uz pasākumiem, ekskursijām. Es viena to visu bērniem nevarētu sagādāt.
Šajā 9 gadus ilgajā laikā ļoti daudz palīdzēja mamma, māsa, draugi un kaimiņi. Sākumā vislielāko atbalstu saņēmu no savas mammas, jo viņa bērnus bija iemīļojusi. Atbalstu saņemu arī no savas māsas un citiem radiem. Arī pati cenšos darīt visu, ko vien varu, jo bērnu pieņemšana bija mans lēmums.
Visgrūtākie brīži ir tad, kad bērni ir saslimuši, kad neklausa un runā pretī, kad izpaužas viņu iepriekšējās ģimenēs redzētās vērtības.
Es jūtos laimīga, ka bērni neslimo, labi mācās un gūst panākumus sportā.
Saviem audžu bērniem es novēlētu, lai viņi izaugtu par labiem, godīgiem un strādīgiem cilvēkiem. Par īstiem vīriešiem, uz kuriem var paļauties, lai izdotos laba ģimene un būtu laba veselība.
Mana laime ir nedēļas nogale un svētki, kad esam kopā. Varam pavakariņot, izrunāties, ejot gulēt viens otram novēlēt labu nakti. Tā kopības sajūta, ģimeniskums, kad visiem ir labi – tā ir vislielākā laime.
Bērnu stāsts. Iemesls, kāpēc mēs nonācām audžuģimenē bija tāds, ka mamma mūs pameta un tētis dzēra un nestrādāja. Mūs aizveda uz krīzes centru. Tur pie mums atbrauca Vija un Olgas tante, kas mūs aizveda pie Vijas. Vija teica, ka viņas mājas būs mūsu mājas un mēs būsim viņas audžudēli.
Nonākot jaunajā ģimenē mūs māca apjukums un kautrība. No gadiem, ko pavadījām pie Vijas, atceros kā priecājāmies par nopirktiem divriteņiem, skrituļslidām, telefoniem, slēpēm, slidām, makšķerēm.
Atšķirību no citām ģimenēm nejūtu. Skolā skolotājas iztaujā, kā klājas, kā dzīvojam. Viņas saka , ka mums ir labāk kā īstajā ģimenē. Visgrūtākie ir ikdienas darbi, ko nepatīk darīt, kad liek saklāt gultu, pieprasa istabā kārtību, lūdz palīdzēt mājas darbos. Svarīgākie cilvēki manā dzīvē ir Vija. Mēs savai audžumammai novēlētu kruīza braucienu (Nils), veselību, lai var spēlēt basketbolu (Elvis)...visu (Artis).
Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.
— 16. decembris 2015
Vijas stāsts. Ģimenē esam 4 cilvēki – Vija, 54 g. esmu mājsaimniece, Artis – gandrīz 17 g. mācās 1. kursā par pavāra palīgu, Elvis – 16 g. 9. klases skolnieks, Nils – 9 g. 3. klases skolnieks.
Artis un Elvis ir mana brālēna bērni. Bērni bija jau nonākuši krīzes centrā un Bāriņtiesa lūdza viņus paņemt uz laiku, lai bērni varētu beigt skolu ( pēc pavasara brīvdienām). Nils ir mana otra brālēna dēls. Brālēns strādāja ārzemēs un nebija, kas rūpējas par bērnu, jo māte ģimeni diemžēl bija pametusi.
Bērni man nebija sveši, jo viņi jau no agras bērnības nāca ciemos. Nolēmu viņus ņemt savā ģimenē. Jau pašā sākumā skaidri zināju, ja ņemu savā ģimenē, tad līdz pilngadībai!
Sākumā Elvis un Artis bija kautrīgi, jo paši veikalā varēja izvēlēties drēbes un mantas. To viņi darīja pirmo reizi savā mūžā. Svētkos jutās neomulīgi, pat izbrīnīti, jo ģimenēs svētkus nekad nesvinēja un dāvanas līdz šim nebija saņēmuši. Arī ikdienā ar našķiem neprata dalīties.
Sabiedrība un it īpaši kaimiņi ir atbalstoši. Cilvēki palīdz, kā nu kurš var –palīdz zemes apstrādāt, atved malku, dažreiz aizved Nilu uz skolu. Laukos šādam praktiskam atbalstam ir liela nozīme. Arī Audžuģimeņu biedrība atbalsta – pārtikas pakas, apģērbs, svētku saieti, ekskursija. Arī pagasta sociālie darbinieki sagādā transportu uz pasākumiem, ekskursijām. Es viena to visu bērniem nevarētu sagādāt.
Šajā 9 gadus ilgajā laikā ļoti daudz palīdzēja mamma, māsa, draugi un kaimiņi. Sākumā vislielāko atbalstu saņēmu no savas mammas, jo viņa bērnus bija iemīļojusi. Atbalstu saņemu arī no savas māsas un citiem radiem. Arī pati cenšos darīt visu, ko vien varu, jo bērnu pieņemšana bija mans lēmums.
Visgrūtākie brīži ir tad, kad bērni ir saslimuši, kad neklausa un runā pretī, kad izpaužas viņu iepriekšējās ģimenēs redzētās vērtības.
Es jūtos laimīga, ka bērni neslimo, labi mācās un gūst panākumus sportā.
Saviem audžu bērniem es novēlētu, lai viņi izaugtu par labiem, godīgiem un strādīgiem cilvēkiem. Par īstiem vīriešiem, uz kuriem var paļauties, lai izdotos laba ģimene un būtu laba veselība.
Mana laime ir nedēļas nogale un svētki, kad esam kopā. Varam pavakariņot, izrunāties, ejot gulēt viens otram novēlēt labu nakti. Tā kopības sajūta, ģimeniskums, kad visiem ir labi – tā ir vislielākā laime.
Bērnu stāsts. Iemesls, kāpēc mēs nonācām audžuģimenē bija tāds, ka mamma mūs pameta un tētis dzēra un nestrādāja. Mūs aizveda uz krīzes centru. Tur pie mums atbrauca Vija un Olgas tante, kas mūs aizveda pie Vijas. Vija teica, ka viņas mājas būs mūsu mājas un mēs būsim viņas audžudēli.
Nonākot jaunajā ģimenē mūs māca apjukums un kautrība. No gadiem, ko pavadījām pie Vijas, atceros kā priecājāmies par nopirktiem divriteņiem, skrituļslidām, telefoniem, slēpēm, slidām, makšķerēm.
Atšķirību no citām ģimenēm nejūtu. Skolā skolotājas iztaujā, kā klājas, kā dzīvojam. Viņas saka , ka mums ir labāk kā īstajā ģimenē. Visgrūtākie ir ikdienas darbi, ko nepatīk darīt, kad liek saklāt gultu, pieprasa istabā kārtību, lūdz palīdzēt mājas darbos. Svarīgākie cilvēki manā dzīvē ir Vija. Mēs savai audžumammai novēlētu kruīza braucienu (Nils), veselību, lai var spēlēt basketbolu (Elvis)...visu (Artis).
Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.