Ziņas

Monikas stāsts

2016.gada februārī pagāja desmit gadi, kopš esmu audžumamma.

Novērtējot manas spējas, man piedāvāja paņemt mazu puisīti. Vienīgais, ko es zināju bija tas, ka puisītis ir priekšlaicīgi dzimis. Satiekoties slimnīcā sapratu cik patiesība viņš ir maziņš, sīciņš. Piedzimis ļoti agri, ar mazu svaru. Kā daktere toreiz teica- “cukurpaciņa”. Tik lieli nu jau esam izauguši!

Biedrībā esmu jau piecus gadus. Piedalamies visos biedrības rīkotajos pasākumos, ir iespēja tikt pie drēbītēm, pārtikas groziem, kā arī esam saņēmuši naudas līdzekļus no biedrības. Biedrībai ir ļoti jauks kolektīvs!

Lai iedrošinātu ģimenes izšķirties par šo soli, pieņemt savā ģimenē bērniņu, es iesaku nebaidīties! Nebaidīties no bērniem, kuri dzīvo bērnu namos! Situācija ir tāda, ka bērniņam kurš audzis bērnu namos, visticamāk viņa veselībai nebūs izdarīts absolūti nekas! Cilvekiem nebūtu jābaidās, ka bērniņš varētu būt slims! Bērniņi ļoti grib mīlestību, bet diemžēl bērnu namos viņš to nevar saņemt tik cik vajadzētu, jo tur ir pārak daudz bērnu un pārak maz darbinieku.

Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts. 

 

— 4. novembris 2015