Ziņas

Ievas un Zigmāra Freimaņu ģimene ir viena no tām ģimenēm, no kurām mums visiem būtu ko mācīties – atsaucīga, atbildīga, optimisma un iedvesmas pilna ģimene.

Ikdienā gan mamma Ieva (40.gadi), gan tētis Zigmārs (41.gads) strādā Rīgas pašvaldības policijā. Ieva brīvajos brīžos nodarbojas ar jogu un apmeklē mākslas nodarbības, aktīvi piedalās bērumu skolas dzīvē palīdzot organizēt dažādus pasākumus. Par cik ģimenē ir pieņemta audžumeitiņa, Ieva kā brīvprātīgais ir iesaistījusies arī Latvijas Audžuģimeņu biedrības darbībā. Kopš 2014.gada piedalās mentoru apmācībās, kas ļaus turpmāk būt atbalsta personai citām aizbildņu un audžuģimenēm. Zigmārs ir sportisks tētis, mīl spēlēt basketbolu un piedalīties citās sporta aktivitātēs ar bērniem. Ir palīdzējis organizēt nometnes audžubērniem. Šobrīd ģimenē aug 5 bērni.

Kā bērns nonāca manā ģimenē?

2011. gadā decembrīBāriņtiesa manā ģimene ievietoja 3 gadus vecu meiteni. Ar bērnu iepazinos Pārogres sanatorijā, jo meitenei bija veselības problēmas. Respektīvi, bērns no bioloģiskās ģimenes tika ievietots audžuģimenē.

Kāpēc pieņēmām šādu lēmumu?

Lēmums netika pieņemts ātri, domājām aptuveni gadu. Kad trešajam bērnam bija viens gadiņš, man ar vīru atnāca apgaismība, ka mēs varam palīdzēt kādam bērnam piepildīt sapni dzīvot ģimenē. Abi ar vīru strādājam policijā un daudz redzam nelabvēlīgās ģimenes, kurās aug bērni, tā arī bija galvenā motivācija pieņemt bērnu.

Ko visspilgtāk atceries par laiku, kad bērns sāka dzīvot ģimenē?

Viss pasākums, kas saistīts ar bērnu bija tik dabisks un nepiespiests, mani bērni pieņēma audžubērnu kā savējo, arī radi uzreiz bērnu uztvēra kā piederošu mūsu ģimenei. Bērns uzreiz iejutās mūsu ģimenē un jutās labi.

Vai jūtat, ka esat citādāka ģimene? Noteikti nē, esam parasta, liela ģimene, draugi, radi utt. Mūsu ģimeni uztver kā vienkāršu latviešu ģimeni.

Kuri brīži ir bijuši visgrūtākie?

Tieši tagad ir viss grūtāk, jo esam spiesti radikāli mainīt dzīvi, mūsu ģimenē būs ģimenes pieaugums un Rīgas dzīvoklī mums ir kļuvis par šauru. Tāpēc esam spiesti pārvākties uz rajonu pie vīramātes, kurai ir privātmāja Bērniem tur patīk, katram ir sava istaba, pastaiga svaigā gaisā, kad grib. Bet mums pieaugušajiem ir nedaudz sarežģītāk, jo katru dienu no mājā līdz darbam ir jāšķērso 60 km uz vienu pusi. To laiku, ko pavadām ceļā varētu bērnus laist kāda no izglītības un pilnveidošanas pulciņā Rīgā, bet tagad neko.

Kuri cilvēki jūsu dzīvē ir bijuši visatsaucīgākie?

Mums ir paveicies, visa sabiedrība, kas mums ir apkārt ir atsaucīga. Protam vislielāko paldies varētu teikt mūsu vecākiem, vecākai meitai un vīram, visai ģimenei kopumā.

Kas jums palīdz justies laimīgākam?

Jūtamies laimīgi, kad esam visi kopā, varam doties uz kino, braukt ceļojumā utt.

Ko novēlu audžubērniem? Labu veselību, izturību, no katras bezizejas ir izeja. Uz dzīvi skatīties optimistiski un katrā niekā saskatīt ko vērtīgu.

Mana laime ir laba veselība, iespēja visai ģimenei būt kopā.  Ģimenes atbalsts palīdz darīt to, ko vēlos. Esmu laimīga, jo laime vairo laimi!

Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.